Mazā gariņa lielais vezums

Tajā tālajā laikā, par kuru var sacīt - sensenos laikos, Bērzmuižas novadā, kas atradās starp Gauratu un Bērzi līdz Auces upei, bija Udzes muiža, kuras teritorijā bija ap 15 saimnieku. Toreiz zinātāji teica, ka Udzes zeme ir viegla, bet stipri cieš no mitruma, te nav labas kviešu zemes, un tas kavē labklājības celšanu, tādēļ zemnieku liktenis šajā apkaimē bija daudz grūtāks nekā apkārtējo muižu zemniekiem. Tāpēc ēku stāvoklis lielākoties bija ārkārtīgi bēdīgs, udzeniekiem klājās grūti, bet tas bija laiks, kad daudziem, tiesa, viņiem nezinot vai tikai to nojaušot, palīgā nāca mājas gariņš.

1777. gadā mājas gariņš piedzima «Pikšās». Viņš bija mazs, neredzams, apņēmības pilns dzīvot, strādāt, būt līdzās mājiniekiem visās norisēs, sargāt māju un uzturēt tajā darbīgo auru. Viņš pats sev deva vārdu - Piksis.

Kad 1835. gadā Kaspars, Indriķa dēls ir dabūjis uzvārdu Ulmanis (Ulmann), «Pikšas» nonāk viņa īpašumā, kur viņš saimnieko kopā ar sievu Lavīzi. Gariņš Piksis sajūt īsta saimnieka stingro tvērienu. Visos darbos ir viņam līdzās un palīdz, kā vien var. Viņam ļoti gribas iesaistīties, jo labu pajumti un vietu, kur dzīvot un saimniekot, vajag ne vien cilvēkiem, bet arī Piksim. Visiem kopā tas izdodas. Drīz vien, 1836. gadā, piedzimst dēls Indriķis. Mājas gariņam ir, ko noņemties, jo jāpārrauga «Pikšu» plašā sēta - dzīvojamā māja, rija, kalpu klēts, kūts un stallis, pirts. Kūtī nav garlaicīgi, jo tur var parunāties ar četriem zirgiem, četrām govīm, divām telēm un sešām avīm, šķūnī var pasēdēt uz četriem arkliem, piecos ratos un sešās ragavās. Šī dažādība dzīvi dara jautrāku.

«Pikšu» sētas katrā ēkā gariņš ir atradis vietu, kur viņam patīk vislabāk. Dzīvojamā mājā tas ir manteļskurstenis. Lai arī kļūst melni vaigi un spalva, tur ir visjautrāk.

Piksis zina, cik svarīga loma būs šai ģimenei un viņa pēcnācējam mājas gara saglabāšanai. Katram viņu paveiktajam darbam ir būtiska nozīme. Vai mājas gars var baudīt dzīvi nebēdājot? Nē! Viņš ir tik tramīgs, kad padzird par nodomu, ka 100 gadus veco dzīvojamo māju nojaukšot un vedīšot uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Tajā laikā, atgādinot par sevi, Piksis klauvē un grabina pie visiem mājas stūriem. Tas nekas, ka saimniecībā ir uzcelta modema kūts, plānots būvēt darbnīcu. Dzīvojamā māja, senā guļbūve ar manteļskursteni! Nojaukt māju un aizvest uz muzeju? To nu gan mājas gariņš negrib pieļaut, tāpēc stipri turas pie visiem pakšķiem, sūtot ziņas saimniekiem - te runci «liekot» saimnieces klēpī, te gādājot, lai kūkas nesaplok un lai saime apmierināta un vakaros pie pavarda «murrā» saviesīgās sarunās, lai saimnieku bērniem - Maigai, kura dzimusi 1931. gadā, un četrus gadus jaunākajam Gunāram -laba veselība un nebēdnīgs prāts. 1939. gadā ģimenei būs trešā atvase - Auseklis.

Tomēr, kā vēlāk atklājas, tieši plašā saimniekošana ir iemesls dzīvojamās mājas saglabāšanai, jo saimniekiem trūkst līdzekļu jaunas celtniecībai.

Bet tas ir laiks, kas ienes «Pikšu» pagalmā arī politiskas vēsmas, jo saimniekiem jāizrāda tautas vadoņa Kārļa Ulmaņa dzimtās mājas un istaba, kur viņš ir dzimis.

Tas mulsina ne vien saimnieci Elīzi, bet arī Piksi. Viņš pievēršas saimnieces dēlēnam Gunāram, gādājot, lai viņam veidojas mājas sajūta, lai viņš te iepazīst un savā prātā iekodē «Pikšas», jo mājas gariņš zina, cik liela loma Gunāram būs «Pikšu» nākotnē. Tas ir mazliet savtīgi, bet ir to vērts.

1940. gads pārvelk melnu līniju daudzu mājas garu labsajūtai un dzīves rutīnai, jo visā Latvijā to vien dzird, ka tiek runāts par māju nacionalizāciju. Mājas gari, kā jau pārdabiskas būtnes, zina, ko tas nozīmē un kas draud saimniekiem. Nevienam nav atbildes uz jautājumu, ko darīt un kā vajadzētu rīkoties.

Top akti un protokoli cits pēc cita - arī par «Pikšām».

14. jūnija rīts. Elīze ar bērniem ir izdzīta no «Pikšām» un mīt «Ezerkleišās». Piksis redz, kā pie viņa brāļa «Ezerkleišās», kas ir netālu no «Pikšām», iebrauc mašīnas ar bruņotiem vīriem. Tajās iekāpj Elīze ar abiem bērniem - Gunāru un Maigu. Mazais brālītis Auseklis, kuram ir vien pāris gadiņu, paliek te.

Viņus un vēl citu apkaimes ģimeņu vīrus, sievas un bērnus aizved nezināmā tālē. Sākas garš ceļš. Dažiem tas noslēgsies svešumā, citiem vīsies tālu prom no Latvijas, bet būs arī kādi, kuri atgriezīsies dzimtajā vietā. Piksis cer, ka ir darījis visu iespējamo, lai mazā Gunāra sirdī iesētu mīlestību. To mīlestību, kas ved uz dzimto māju, pagalmu, ārēm, līdzīgi, kā viņš bija centies to sēt mazā Kārlēna sirdī, un tas bija attaisnojies.

1980. gadā Piksi skar pamatīgs stress un nebūšanas, jo meliorācijas plānu dēļ izdomāts nojaukt gan seno dzīvojamo māju, gan klēti, gan citas saimniecības ēkas. Tā tas arī notiek, bet nodomu paspēj īstenot tikai daļēji - nojauc dzīvojamo māju un klēti. Mājas gariņš patverties var tikai kūtī, darbnīcās un kalpu mājā. Bet kāda gan tur darbnīca? Visur galvenie iemītnieki ir mājlopi. Kompānija jau laba, bet tie laiki, kad pagalmā draudzīgi saimniekoja pikšenieki, bija daudz mierīgāki un saprotamāki.

Mājas gariņš kļūst priecīgs, jo dzird runājam, ka no jauna tiks celta vecā dzīvojamā māja un klēts. Vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas izskan iniciatīva par Kārļa Ulmaņa dzimto māju atjaunošanu un muzeja izveidi. Muzejs Piksim ir kaut kas jauns, bet ir arī skaidrs, ka «Pikšām» būs saimnieks, ne tikai garām skrējēji, kā tas ir jau vairākus desmitus gadu, kopš no tām izdzina Ulmaņu saimi. Ja dzīvojamā mājā atkal būs manteļskurstenis, viņš būtu laimīgs!

Pamazām sākas aizvien plašāka rosība. Ļaudis pulcējas «Pikšu» pagalmā īpašos gadījumos, biežāk, nekā pēdējos gados bija ierasts, ierodas kravas automašīnas, kas atved būvniecībai vajadzīgo, bet 1991. gada jūnijā «Pikšās» no Sibīrijas atgriežas Gunārs Ulmanis.

Piksis te mīt jau vairākus simtus gadu. Viņam ir laimējies, jo viņa mājas izdzīvojušas gadu simtus, paaudžu maiņu, vēstures vējus un bangas un stāv lepnas. Bet viņš, Piksis, visus šos gadus ir varējis dzīvot savā mīļākajā mājas vietā - manteļskurstenī - un vērties debesīs un zvaigznēs. Dažkārt pa manteļskursteni iespurdz kāds putns, apmet līkumu un izspurdz laukā, bet, kad māju saimnieki sāk rosīties pagalmā, Piksim ir cerība, ka manteļskursteņa pavardā atkal iedegsies uguns un pa skursteni debesīs kāps dūmi, iesmaržosies tēja vai pat zupa.

Tādos brīžos Piksis ir īpaši lepns, jo tad viņa brāļi zina - «Pikšu» Piksis vēl tur mīt. Bet dažam Pikša brālim sen jau vairs nav savas mājvietas, vien labi, ja to vietā ir kāda varena liepa vai ozols, kas saglabājis vismaz māju nosaukumu vai saimnieka vārdu.