Kas ir muzeja krājums un kas to veido?

Pamatkrājumu veido muzeja priekšmeti, kuriem ir kultūrvēsturiska nozīme, mākslinieciska vai zinātniska vērtība, priekšmeti, kuri atbilst muzeja misijai, profilam vai muzeja krājuma politikai, kā arī priekšmeti, kuru saglabātība ir garantējama.

Muzejā vēl ir arī palīgkrājums, kas top no pamatkrājumā dažādu iemeslu dēļ neiekļautiem priekšmetiem.

Mūsu pamatkrājumu pārsvarā veido priekšmeti, kas muzejam ir dāvināti. Pirmais no tiem ir reģistrēts 1994. gadā, un tas ir krāsns kruķis ogļu grābšanai, kas varētu būt izgatavots 19. gadsimtā. Šobrīd tieši šim gadalaikam piederīga lieta. Tas ticis dāvināts no Kalēju mājām Bērzes pagastā.

Piemēram, Dundagas apkaimē šo savulaik saimniecībā tik noderīgo lietu mēdza saukt par būcknābi, citviet par biguli, bistāklu, ari čučakoku. Senāk bijuši koka kruķi ar metāla galvu vai arī viscaur no metāla. Ar kruķi izrausa ogles no izkurinātās maizes krāsns. Reizēm bija arī koka runga ar metāla galu ogļu izbikstīšanai.

Kā liecina dokumenti, dāvinājums no Kalēju mājām bijis plašāks - arī drēbju skapis, datēts ar 1833. gadu, petrolejas lampa (19. gs. beigas, 20. gs. sākums), stūra koka krēsls, pūra lāde un citas mantas.

Interesanti, ka arī dokumentiem, kas rakstīti, pieņemot dāvinājumus muzejam tā darbības sākumā, varētu būt vēsturiska vērtība - tie rakstīti ar rakstāmmašīnu. Šāda veida dokumenti mūsdienās jau ir pavisam neierasti un vizuāli aizmirsti.

1999. gada decembrī muzeja pamatkrājumu ir papildinājuši priekšmeti, ko atvēlējusi akciju sabiedrība «Agrofirma Tērvete». Dokumentu, kas to apliecina, parakstījis Modris Goba. Dāvinājumā bija seši priekšmeti - pasta kariete, droška, rati divriteņu, ragavas, kamanas un līnijdroška.

Viens no interesantākajiem krājuma priekšmetiem ir veļas gludināmais agregāts. Muzeja apmeklētājus tas vienmēr ieinteresē, un par to ir daudz jautājumu. Tas muzejam atvēlēts no Daujātu mājām Bērzes pagastā. Vēl no tām te nonācis ir sienas pulkstenis, drēbnieka šķēres, kartupeļu mizotājs un misiņa bļodas.

Interesanti, ka muzeja krājumā gandrīz nav priekšmetu, kas saistīti tieši ar Pikšu mājām un Kārli Ulmani.

Krājumā lielākoties ir lietas, kas asociējas ar Ulmaņlaikiem, ar Latvijas vēsturi laika posmā līdz okupācijai.

Viens no priekšmetiem, kas saistāms ar Kārli Ulmani, ir skatāms muzeja jaunajā ekspozīcijā «Kārlis Ulmanis 1877 - 1942». Tā ir rakstāmpults, kas muzejā tika pārņemta lietošanā bez atlīdzības no Latvijas Valsts prezidenta kancelejas.

Pulti izgatavojis meistars Zamuels Sladkojedovs. 1995. gada izdevumā «Neatkarīgā Rīta Avīze» rakstā «Noslēpums, ko zināja tikai divi» par pulti un tās izgatavotāju ir rakstīts, ka meistara vēlēšanās bija izmācīties par pulksteņmeistaru vai fotogrāfu, bet tur vajadzēja iemaksāt drošības naudu - 200 latus. Kur lai ņem tādu summu! Tā nolēmis būt galdnieks. Iestājies mācībā pie galdnieka Ozola. Divus gadus apguvis arodu. Trešajā gadā jau sācis patstāvīgi taisīt mēbeles. Drīz iesaukts armijā, arī tur bijis galdnieks.

Pēc dienesta Zamuels Sladkojedovs strādāja Prikuļa fabrikā. Tā toreiz skaitījās viena no labākajām Rīgā. Ja kaut kur notika mēbeļu izstādes, fabrikā gatavoja garnitūras. Ja darbs bija jāveic steidzami, strādāja arī naktīs. Uz kādu pusstundiņu atpūtās turpat skaidās. Un tā, kamēr viss gatavs.

Vienā tādā saspringtā brīdī neilgi pirms Parīzes izstādes 1937. gadā fabrikā ieradies sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš un pasūtījis rakstāmpulti Kārlim Ulmanim. Lai līdz 18. novembrim būtu gatava. Iedevis arhitekta Vilneraga izgatavoto zīmējumu. Bet meistaram gribējies arī kaut ko no sevis pielikt klāt. Izdomāja, ka tajā mēbelē var ierīkot mazu slepenu atvilktnīti. Kad palīgi, gatavo rakstāmpulti pulierēdami, to visvisādi grozījuši un pētījuši, atvilktni uziet nav izdevies.

17. novembrī ministrs klāt. Par meistara stiķi bija dzirdējis un pasaucis viņu sāņus. Mudinājis, lai, kad visi aizgājuši, parādot atvilktni. Zamuels sacījis: - Bet, ministra kungs, tad jau tas nebūs nekāds noslēpums! Gribētos, lai zina tikai tas, kam pults piederēs.

Ministra kungs piekritis, lai parādot tikai prezidentam. Tā arī vienojušies.

Kārlis Ulmanis izgudrojumu novērtēja Norunātajā laikā pults aizvesta uz Ārlietu ministrijas ēku, kur tobrīd dzīvoja prezidents, un novietota kongresu zālē. Kārlis Ulmanis ienācis, sasveicinājies, parakstīja dokumentus. Kad palicis ar meistaru divatā, visu sīki izpētījis un izgudrojumu novērtējis. Sacījis, ka galdnieks tik jauns un jau tāds meistars. Palūdzis apsēsties blakus un izstāstīt biogrāfiju. Zamuels Sladkojedovs stāstījis, ka ir dzimis Grīvā pie Daugavpils krievu vecticībnieku ģimenē. Deviņas vasaras gājis ganos. Ģimenē bijuši seši bērni, saime daudz zaudējusi Pirmā pasaules kara laikā, un tagad ir bezzemnieki. Tēvs pelnās kā namdaris.

Prezidents atnesis papīru un licis rakstīt uz viņa vārda iesniegumu par zemi. Uztraukums nav ļāvis sakārtot domas, prezidents nodiktējis tekstu un bildis, ka nokārtošot. Beidzot ielicis dokumentu kabatā. Pie ārdurvīm meistars vēl saņēmis aploksni ar 100 latiem.

Pēc divām nedēļām Zemes ierīcības nodaļā Zamuelam Sladkojedovam izsniegts oficiāls rīkojums, ko viņš nosūtīja mammai. Viņa saņēma zemi, ko ģimene lietoja līdz 1940. gadam.

Savukārt kādā citā 1995. gada publikācijā rakstīts, ka tā laika Valsts prezidents Guntis Ulmanis ar savu padomnieku Raimondu Paulu apmeklējis Lietišķās mākslas muzeju, kur viņiem parādīta šī pati pults. Noskaidrojies, ka līdz tam pults daudzus gadus glabājusies Kultūras ministrijas telpās. Par to, ka to lietojis Kārlis Ulmanis, neviens nerunāja vai arī nav zinājuši.

Toreiz Guntis Ulmanis sacījis, ka relikvijai vieta rodama Rīgas pilī. Pults apskatē kopā ar Gunti Ulmani piedalījies arī Zamuels Sladkojedovs, par ko liecina fotogrāfija.