Gunāra Ulmaņa dabas ainavas glezna eļļas krāsās, kuras centrālais objekts ir dzeltena māja, ar sarkanu jumtu liela zaļa koka pavēnī
FacebookX / TwitterLinkedinThreads

K.Ulmaņa piemiņas muzejā "Pikšas" skatāmas gleznas no Gunāra Ulmaņa ģimenes krājuma izstādē "Starp divām mīlestībām".

Gunārs Ulmanis (1935-2017) ir Kārļa Ulmaņa piemiņas muzeja "Pikšas" izveidotājs un ilgus gadus tā vadītājs. 

Viņa dzīves stāsts sākās "Pikšās" un te arī noslēdzās. Pa vidu bija ceļš, kas vijās plašajā Krievijā un dzimtenē, Latvijā. Noskaņa, kas valdīja Gunāra Ulmaņa sirdī, un, iespējams, daudzie  jautājumi, kas urdīja Gunāra prātu, atgriežoties no krievzemes Latvijā, spilgti attēloti gleznā "Atgriešanās".

Tikai dažām gleznām ir nosaukums. Autors savām gleznām nevēlējās dot nosaukumu, tas esot lieki – skatītājam pašam tas jārod, jāierauga un jāizjūt. Tas nekas, ja katrs to saskata citādāk.

Gunārs Ulmanis dzimis 1935. gada 20. decembrī Bērzes pagasta "Pikšu" saimnieku Viļa un Elīzes Ulmaņu ģimenē. Sākoties Latvija okupācijai, Ulmaņu ģimenei lika "Pikšas" atstāt. Tēvs drīz viena aizgāja bojā apšaudē, māti kopā ar bērniem - meitu Maigu un dēlu Gunāru - izsūtīja uz Sibīriju. Turienes skarbos apstākļus Gunārs ar māsu pārcieta, pateicoties mātes izmisīgajām pūlēm nosargāt bērnu dzīvības un veselību.

Tālajā Krasnojarskā Gunārs Ulmanis absolvējis mākslas tehnikumu un ilgus gadus bija mākslas skolas direktors.

Atmodas gados viņš atgriezās dzimtajā Bērzes pagastā, dzimtajās mājās, lai turpinātu pēc tautas iniciatīvas sākto darbu – atjaunot K. Ulmaņa un arī savas dzimtās mājas "Pikšas", vēlāk šeit nodibināt un vadīt Kārļa Ulmaņa piemiņas muzeju "Pikšas".

No 1993. gada līdz 2017. gadam Gunārs Ulmanis bija Latvijas pirmā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa piemiņas muzeja "Pikšas" vadītājs.

Gunārs Ulmanis mūžībā aizgāja 82 gadu vecumā Ziemassvētku vakarā savās dzimtajās mājās.

Gražina Ulmane (Gunāra dzīvesbiedre):

/…/ Jautājums, vai pārcelties uz Latviju, vai varbūt – ne, netika ģimenē apspriests. Zinu, ka Gunārs sākotnēji negribēja pārcelties uz Latviju. Es klusēju, jo laulībā ir tā – kopā priekos un bēdās.

/…/ Pazinu Gunāru, ja jautāšu – sadusmosies, negribēju viņu satraukt, tāpēc noderēja joki, dažkārt arī kāds sulīgs vārds krievu valodā. Tas viss ir kā norobežojums no patiesības. Vienmēr esmu gribējusi uzlabot garastāvokli Gunāram un arī sev. To mēģināju darīt ar joku, nebēdnību. Tas viss bija mans arsenāls saskarsmē ar vīru.

Mūsu abu raksturu veidoja represēto dzīve, kur labāk bija paklusēt vai arī jokot un ironizēt. Viņš izvēlējās klusēt, es – jokot. Tā varēja vieglāk izdzīvot./../ (No publikācijas laikrakstā ‘’Zemgale’’ 2020. gadā).

Saistītas tēmas

Aktualitātes:
Atceres pasākumi Izstāde