Bērzes ūdensdzirnavas ir K.Ulmaņa piemiņas muzeja "Pikšas" kaimiņos. Un, kā kaimiņiem pienākas, vienu dienu nolēmām tur iegriezties – ne tādēļ, lai bīdelētu, bet gan tāpēc, lai izzinātu, kā tur sokas ar citiem darbiem. Bērzes ūdensdzirnavas arī ir tūristu iecienīts apskates objekts.
Dzirnavas pirmo reizi ekspluatācijā nodotas 1863. gadā, līdz mūsdienām tās ir vairākkārt pārbūvētas.
Mūsu muzejā ir Latvijas Lauksaimniecības pārvaldes 1940. gadā izdota grāmata "Latvijas zeme, zemnieki un viņu darbs", kur sadaļā "Miltu rūpniecība" rakstīts:
"Mūsu dienās miltu rūpniecībā izšķir malšanu, kad labību sasmalcina parasti rudzu vai kviešu rupjai maizei un arī lopbarībai (..). Rupjmalšanu parasti izdara skrejās (gaņģos) ar dzirnakmeņiem, bet bīdelēšanu – veltņu krēslos ar veltņiem. Pirms veltņu krēslu izgudrošanas bīdelēja ar dzirnakmeņiem, ko vēl arī tagad dara vecākās un mazākās dzirnavās (..).
Laukos un mazākās pilsētās 1938. gada jūlija mēnesī ir pastāvējušas 1184 lielākas un mazākas dzirnavas (..). Vislielākās un modernākās dzirnavas Latvijā tagad ir "Rīgas Lieldzirnavas (..).
(..) Miltu rūpniecībā ir pazīstams Amerikas kviešu malums, vācu malums, ungāru malums, angļu malums un krievu malums. Mūsu kviešiem arī ir jāizstrādā sava nacionāla malšanas metode. (..) Akciju sabiedrības "Dzirnavnieks" uzdevums ir šo robu aizpildīt (..)”
Tādas, lūk, pārdomas pēc viesošanās kaimiņos.
