Kā jau vairākkārt esam akcentējuši, muzejā top jauna ekspozīcija "Latvijas lauksaimniecības dzīvnieku vēsturiskās šķirnes" - tās ir deviņas, starp kurām ir arī bites. Protams, jāpiemin arī Latvijas dzinējsuns. Tad kopumā ir desmit šķirnes.
Pastāstījām par Latvijas Zilo govi.
Lauku Atbalsta dienesta informācija par to stāsta:
- Šķirnes veidošanās sākums ir 19. gs. beigas un 20. gs. sākums. Kā šķirne Latvijas Brūnā ir apstiprināta 1922. gadā.
Galvenā priekšrocība šai šķirnei ir tā, ka šķirne veidota no vietējiem sarkanajiem lopiem vairāku simtu gadu garumā, tā ir piemērojusies vietējiem klimatiskajiem apstākļiem, kas nosaka govju ēdināšanas tipu un turēšanas veidu. Latvijas Brūnās šķirnes dzīvnieki ir ražīgi, izturīgi, samērā pieticīgi.
Tipiskas vietējās Latvijas Brūnās šķirnes govis ir sarkanīgi brūnas. Galva, kājas nedaudz tumšākas. Deguna spogulis tumši pelēks. Ragi nelieli, vainagveidīgi liekti, balti ar melniem galiem. Dzīvnieki ir ar spēcīgu kaulu uzbūvi, ar stiprām kājām un nagiem, kam ir cieta nagu zole. Reti slimo ar kāju un nagu slimībām.
Mūspusē, Dobeles novadā, vairs reti kur manāmi privāti govju ganāmpulki, arī lielo lopkopības saimniecību gotiņas neredz ganībās. To turēšanas paradumi no senāk ierastiem ir mainījušies. Tāpēc izpaliek rumulēšanās - paraža, pēc kuras, pirmoreiz pavasarī izlaižot lauksaimniecības dzīvniekus (parasti govis) ganībās, aplaista cits citu ar ūdeni. Tas tādēļ, lai gotiņas dotu daudz piena. Šī paša iemesla dēļ, saimnieki govīm deva upju vārdus, piemēram, Gauja, Bērze, Venta, Salaca, Svēte.
Dažkārt sarunvalodā mēdzam lietot tādu izteiksmes līdzekli kā frazeoloģisms. Vai zināt kādu, kur minēta govs? Viens ienāca prātā – kā govs pļavā. Tā mēdz sacīt par cilvēku, kas jūtas brīvi vai arī apjucis. Vēl arī – kurs govs, tur piens. Tas par vietu vai situāciju, kur var gūt kādu labumu.
Tad nu, iesoļojot "dziļāk pavasarī", vēlam jums būt kā govij pļavā un būt vietā, kur govs, tur piens!